Pīters Bogdanovičs

| dzimums = V

| dzimums = V

}}

}}

”’Pīters Bogdanovičs”’ ({{val|en|Peter Bogdanovich}}; dzimis {{dat|1939|7|30}}, miris {{dat|2022|1|6}}) bija amerikāņu režisors, scenārists, aktieris, producents, kritiķis un kino vēsturnieks. Viens no “[[Jaunā Holivuda|Jaunās Holivudas]]” režisoriem. Bogdanovičs savu karjeru uzsāka kā kinožurnālists, līdz viņu uzaicināja par scenāristu [[Rodžers Kormans|Rodžera Kormena]] filmai ”[[The Wild Angels]]” (1966). Pēc šīs filmas panākumiem viņš režisēja pats savu filmu ”[[Targets]]” (1968), kas arī bija ļoti veiksmīga. Vēlāk viņš ieguva plašāku atpazīstamību ar kritiķu atzinīgi novērtēto drāmu ”[[The Last Picture Show]]” (1971), kas nopelnīja astoņas [[Amerikas Kinoakadēmijas balva]]s nominācijas, tostarp arī kā [[Labākais režisors (Amerikas Kinoakadēmijas balva)|labākais režisors]] un [[Labākais adaptētais scenārijs (Amerikas Kinoakadēmijas balva)|labākais adaptētais scenārijs]].

”’Pīters Bogdanovičs”’ ({{val|en|Peter Bogdanovich}}; dzimis {{dat|1939|7|30}}, miris {{dat|2022|1|6}}) bija amerikāņu režisors, scenārists, aktieris, producents, kritiķis un kino vēsturnieks. Viens no “[[Jaunā Holivuda|Jaunās Holivudas]]” režisoriem.

Bogdanovičs savu karjeru uzsāka kā kinožurnālists, līdz viņu uzaicināja par scenāristu [[Rodžers Kormans|Rodžera Kormena]] filmai ”[[The Wild Angels]]” (1966). Pēc šīs filmas panākumiem viņš režisēja pats savu filmu ”[[Targets]]” (1968), kas arī bija ļoti veiksmīga. Vēlāk viņš ieguva plašāku atpazīstamību ar kritiķu atzinīgi novērtēto drāmu ”[[The Last Picture Show]]” (1971), kas nopelnīja divas [[Amerikas Kinoakadēmijas balva]]s un sešas nominācijas, tostarp arī Bogdanovičs kā [[Labākais režisors (Amerikas Kinoakadēmijas balva)|labākais režisors]] un [[Labākais adaptētais scenārijs (Amerikas Kinoakadēmijas balva)|labākais adaptētais scenārijs]]. Par šīs filmas scenāriju Bogdanovičs ieguva [[BAFTA kino balva|BAFTA kino balvu]], kā arī [[Zelta globusa balva]]s nomināciju kategorijā “Labākais režisors”.

Pēc ”The Last Picture Show” panākumiem viņš režisēja komēdiju ”[[What’s Up, Doc?]]” (1972), kam bija labi kases ienākumi<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://www.wgaeast.org/news-events-awards/101-funniest-screenplays/|title=101 Funniest Screenplays|last=Brownfield|first=Paul|publisher=Offbroadway.broadwayworld.com|access-date=November 11, 2015}}</ref><ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://www.wfblibrary.org/vertical/sites/%7B52E56F5C-47E9-4C6B-8FBD-34112AF79BCE%7D/uploads/100_Greatest_Comedies_of_the_20th_Century.pdf|title=100 Greatest Comedies of the 20th Century|website=wfblibrary.org|access-date=2015-12-07}}</ref> un vēl vienu kritiķu atzītu un finansiāli veiksmīgu filmu ”[[Paper Moon]]” (1973), par ko viņš ieguva [[Zelta globusa balva|Zelta globusa balvu]] nominācijā “Labākais režisors”. Viņa nākamās trīs filmas saņēma negatīvu kritiķu vērtējumu un bija komerciālas neveiksmes. Pēc kā viņš paņēma trīs gadu pārtraukumu un atgriezās ar kulta filmām ”[[Saint Jack]]” (1979) un ”[[They All Laughed]]” (1981). Pēc savas draudzenes [[Dorotija Stratena|Dorotijas Stratenas]] slepkavības Bogdanovičs paņēma vēl vienu četru gadu pārtraukumu filmu veidošanā un uzrakstīja memuārus par viņas nāvi ar nosaukumu ”The Killing of the Unicorn”. Viņš kino atgriezās ar filmu ”[[Mask (1985. gada filma)|Mask]]” (1985), kas saņēma pozitīvas kritiķu atsauksmes un bija finansiāli veiksmīga. Režisējis tādas filmas kā ”[[Noises Off]]” (1992), ”[[The Thing Called Love]]” (1993), ”[[The Cat’s Meow]]” (2001) un “[[Kā kļūt par zvaigzni Brodvejā]]” (2014). Kā aktieris viņš ir pazīstams ar lomām [[HBO]] seriālā “[[Soprano ģimene]]” un [[Orsons Velss|Orsona Velsa]] pēdējā filmā ”[[The Other Side of the Wind]]” (2018), kuru viņš arī palīdzēja pabeigt.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://www.nytimes.com/2014/10/29/movies/hollywood-ending-near-for-orson-welles-last-film.html|title=Hollywood Ending Near for Orson Welles’s Last Film|publisher=Carvajal, Doreen, The New York Times|access-date=2014-10-30|date=October 28, 2014}}</ref> Viņš saņēma [[Grammy balva|”Grammy” balvu]] par labāko mūziklu dokumentālai filmai par [[Toms Petijs|Tomu Petiju]] ”[[Runn’ Down a Dream]]” (2007).

Pēc ”The Last Picture Show” panākumiem viņš režisēja komēdiju ”[[What’s Up, Doc?]]” (1972), kam bija labi kases ienākumi<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://www.wgaeast.org/news-events-awards/101-funniest-screenplays/|title=101 Funniest Screenplays|last=Brownfield|first=Paul|publisher=Offbroadway.broadwayworld.com|access-date=November 11, 2015}}</ref><ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://www.wfblibrary.org/vertical/sites/%7B52E56F5C-47E9-4C6B-8FBD-34112AF79BCE%7D/uploads/100_Greatest_Comedies_of_the_20th_Century.pdf|title=100 Greatest Comedies of the 20th Century|website=wfblibrary.org|access-date=2015-12-07}}</ref> un vēl vienu kritiķu atzītu un finansiāli veiksmīgu filmu ”[[Paper Moon]]” (1973), par ko viņš ieguva savu otro [[Zelta globusa balva]]s nomināciju kategorijā “Labākais režisors”. Viņa nākamās trīs filmas saņēma negatīvu kritiķu vērtējumu un bija komerciālas neveiksmes. Pēc kā Bogdanovičs uz trim gadiem pārtrauca režisora darbu, bet tad atgriezās ar kulta filmām ”[[Saint Jack]]” (1979) un ”[[They All Laughed]]” (1981). Pēc savas draudzenes [[Dorotija Stratena|Dorotijas Stratenas]] slepkavības Bogdanovičs vēl uz četriem gadiem pārtrauca filmu veidošanu un uzrakstīja memuārus par viņas nāvi ar nosaukumu ”The Killing of the Unicorn”. Viņš kino atgriezās ar filmu ”[[Mask (1985. gada filma)|Mask]]” (1985), kas saņēma pozitīvas kritiķu atsauksmes un bija finansiāli veiksmīga. Režisējis tādas filmas kā ”[[Noises Off]]” (1992), ”[[The Thing Called Love]]” (1993), ”[[The Cat’s Meow]]” (2001) un “[[Kā kļūt par zvaigzni Brodvejā]]” (2014). Kā aktieris viņš ir pazīstams ar lomām [[HBO]] seriālā “[[Soprano ģimene]]” un [[Orsons Velss|Orsona Velsa]] pēdējā filmā ”[[The Other Side of the Wind]]” (2018), kuru viņš arī palīdzēja pabeigt.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=https://www.nytimes.com/2014/10/29/movies/hollywood-ending-near-for-orson-welles-last-film.html|title=Hollywood Ending Near for Orson Welles’s Last Film|publisher=Carvajal, Doreen, The New York Times|access-date=2014-10-30|date=October 28, 2014}}</ref> Viņš saņēma [[Grammy balva|”Grammy” balvu]] “Labākais garās formas mūzikas video” par dokumentālo filmu par [[Toms Petijs|Tomu Petiju]] ”[[Runn’ Down a Dream]]” (2007).

Izcils kino vēsturnieks, viņš režisējis tādas dokumentālās filmas kā ”[[Directed by John Ford]]” (1971) un ”[[The Great Buster: A Celebration]]” (2018), kā arī publicēja vairāk nekā desmit grāmatas, no kurām dažas ietver padziļinātas intervijas ar draugiem [[Hovards Houks|Hovardu Houksu]] un [[Alfreds Hičkoks|Alfrēdu Hičkoku]]. Vairāki filmu veidotāji minējuši Bogdanoviča darbu ietekmi uz savu daiļradi.

Izcils kino vēsturnieks, viņš režisējis tādas dokumentālās filmas kā ”[[Directed by John Ford]]” (1971) un ”[[The Great Buster: A Celebration]]” (2018), kā arī publicēja vairāk nekā desmit grāmatas, no kurām dažas ietver padziļinātas intervijas ar draugiem [[Hovards Houks|Hovardu Houksu]] un [[Alfreds Hičkoks|Alfrēdu Hičkoku]]. Vairāki filmu veidotāji minējuši Bogdanoviča darbu ietekmi uz savu daiļradi.

== Ārējās saites ==

== Ārējās saites ==

{{sisterlinks-inline}}

{{aktieru ārējās saites}}

{{aktieru ārējās saites}}

[[Kategorija:1939. gadā dzimušie]]

[[Kategorija:1939. gadā dzimušie]]

[[Kategorija:Ņujorkas štatā dzimušie]]

[[Kategorija:2022. gadā mirušie]]

[[Kategorija:2022. gadā mirušie]]

[[Kategorija:Amerikāņu kinorežisori]]

[[Kategorija:Amerikāņu kinorežisori]]

[[Kategorija:ASV scenāristi]]

[[Kategorija:ASV scenāristi]]

[[Kategorija:ASV aktieri]]

[[Kategorija:ASV aktieri]]

[[Kategorija:BAFTA kino balvas ieguvēji]]

[[Kategorija:Grammy balvas ieguvēji]]