| ← Senāka versija | Versija, kas saglabāta 2021. gada 4. decembris, plkst. 19.15 | ||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
|
{{inuse}}
|
|||
|
{{cita nozīme|jūrasceļu gar Āzijas ziemeļu piekrasti|Ziemeļamerikas ziemeļu piekrasti|Ziemeļrietumu jūrasceļš}}
|
{{cita nozīme|jūrasceļu gar Āzijas ziemeļu piekrasti|Ziemeļamerikas ziemeļu piekrasti|Ziemeļrietumu jūrasceļš}}
|
||
|
[[File:Northern Sea Route vs Southern Sea Route.svg|thumb|300px|Ziemeļu jūrasceļš (zils; ap 14 000 km) salīdzinājumā ar tradicionālo dienvidu jūrasceļu caur [[Suecas kanāls|Suecas kanālu]] (sarkans; ap 23 000 km)]]
|
[[File:Northern Sea Route vs Southern Sea Route.svg|thumb|300px|Ziemeļu jūrasceļš (zils; ap 14 000 km) salīdzinājumā ar tradicionālo dienvidu jūrasceļu caur [[Suecas kanāls|Suecas kanālu]] (sarkans; ap 23 000 km)]]
|
||
| 24. rindiņa: | 23. rindiņa: | ||
|
1874. gadā angļu kapteinis Džozefs Viginss (”Joseph Wiggins”) at tvaikoni ”Thames” veica kuģojumu no [[Sanderlenda]]s līdz [[Jeņisejas līcis|Jeņisejas līcim]]. 1875. gadā kuģojumu līdz [[Diksona sala]]i Jeņisejas līcī veica zviedru ekspedīcija [[Ādolfs Nordenšelds|Ādolfa Nordenšelda]] vadībā.
|
1874. gadā angļu kapteinis Džozefs Viginss (”Joseph Wiggins”) at tvaikoni ”Thames” veica kuģojumu no [[Sanderlenda]]s līdz [[Jeņisejas līcis|Jeņisejas līcim]]. 1875. gadā kuģojumu līdz [[Diksona sala]]i Jeņisejas līcī veica zviedru ekspedīcija [[Ādolfs Nordenšelds|Ādolfa Nordenšelda]] vadībā.
|
||
|
1878.—1879. gadā zviedru ekspedīcija tā paša Ādolfa Nordenšelda vadībā ar kuģi ”Vega” kā pirmā
|
1878.—1879. gadā zviedru ekspedīcija tā paša Ādolfa Nordenšelda vadībā ar kuģi ”Vega” kā pirmā apkuģoja visu Ziemeļu Ledus okeāna Āzijas piekrasti, sasniedzot [[Koļučinas līcis|Koļučinas līci]] Čukotkas piekrastē, kur pārziemoja.<ref>[https://litteraturbanken.se/f%C3%B6rfattare/Nordenski%C3%B6ldAE/titlar/VegasFard1/sida/I/etext VEGAS FÄRD KRING ASIEN OCH EUROPA JEMTE EN HISTORISK ÅTERBLICK PÅ FÖREGÅENDE RESOR LÄNGS GAMLA VERLDENS NORDKUST AF A. E. NORDENSKIÖLD]</ref>
|
||
|
Virzienā no austrumiem uz rietumiem pirmie pa Ziemeļu jūrasceļu ar pārziemošanu pie [[Taimira]]s krastiem caurkuģoja [[Boriss Viļkickis|Borisa Viļkicka]] vadītā hidrogrāfiskā ekspedīcija ar ledlaužiem ”Taimir” un ”Vaigač” 1914.—1915. gadā.
|
|||
|
1919. gadā [[Krievija]]s valdība pēc admirāļa [[Aleksandrs Kolčaks|Aleksandra Kolčaka]] rīkojuma izveidoja Ziemeļu jūrasceļa komiteju, kas pēc Kolčaka sakāves pilnā sastāvā tika saglabāta un iekļauta Sibīrijas revolucionārās komitejas (”Sibrevkom”) sastāvā.
|
|||
|
Vienā navigācijā Ziemeļu jūrasceļu pirmā pieveica [[Oto Šmits|Oto Šmita]] ekspedīcija ar ledlauzi ”Fjodor Litke” 1934. gadā no [[Arhangeļska]]s līdz [[Beringa šaurums|Beringa šaurumam]], bet pretējā virzienā — ledus klases tvaikonis ”Aleksandr Sibirjakov” kapteiņa Nokolajeva vadībā 1934. gadā.
|
|||
|
Pirmā komerciālā transporta operācija Ziemeļu jūrasceļā visā tā garumā bija kokmateriālu transportkuģu ”Vanzetti” un ”Iskra” reiss no [[Ļeņingrada]]s uz [[Vladivostoka|Vladivostoku]] 1935. gadā no 8. jūlija līdz 9. oktobrim.
|
|||
|
2. pasaules kara laikā pa Ziemeļu jūrasceļu no [[Klusais okeāns|Klusā okeāna]] uz [[Barenca jūra|Barenca jūru]] nogādāja Klusā okeāna flotes karakuģus. Kara laikā aktīvi tika izmantotas ziemeļu ostas [[Narjanmara]], [[Igarka]], [[Dudinka]], [[Diksona]] un [[Tiksi]] stratēģisko materiālu piegādei, pārvadājot ap 4 miljoniem tonnu kravas. Komunikācijas apsargāja 1937. gadā izveidotā Ziemeļu flote.
|
|||
|
1930.— 1940. gados gar Ziemeļu ledus okeāna piekrasti un Arktikas salā navigācijas nodrošināšanai izveidoja plašu polāro hidrometeoroloģisko staciju tīklu, kas daļēji saglabājies līdz mūsdienām.
|
|||
|
1970.—1980. gados ekspluatācijā nodeva vairākus atomledlaužus, kas ļāva atsevišķos posmos nodrošināt navigāciju cauru gadu.
|
|||
|
1991. gadā Ziemeļu jūrasceļu atvēra starptautiskai kuģniecībai, bet tikai kopš 2009. gada sakarā ar ledus kušanu tas kļuvis pievilcīgs starptautiskām kompānijām.
|
|||
|
== Atsauces ==
|
== Atsauces ==
|
||
もっと詳しく