Absolūtisms

”'[[Anglija|Anglijā]]”’ absolūtisma tendences parādās [[Elizabete I|Elizabetes I Tjudores]] laikā, un turpinās Stjuartu dinastijas valdīšanas laikā, līdz [[1640]].-[[1642]]. gados [[parlaments]] sāka valsts politiskās sistēmas maiņu. [[1649]]. gadā pēc parlamenta lēmuma karalim Čarlzam I nocirta galvu – kopš tā laika republika nomaina parlamentāro monarhiju un otrādi, bet par absolūtismu Anglijā runāt nevar.

”'[[Anglija|Anglijā]]”’ absolūtisma tendences parādās [[Elizabete I|Elizabetes I Tjudores]] laikā, un turpinās Stjuartu dinastijas valdīšanas laikā, līdz [[1640]].-[[1642]]. gados [[parlaments]] sāka valsts politiskās sistēmas maiņu. [[1649]]. gadā pēc parlamenta lēmuma karalim Čarlzam I nocirta galvu – kopš tā laika republika nomaina parlamentāro monarhiju un otrādi, bet par absolūtismu Anglijā runāt nevar.

”'[[Francija|Francijā]]”’ absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai ap XVII gs. vidu. XV gs. otrajā pusē un XVI gs. sākumā tika pabeigta Francijas apvienošana ar militāru spēku; lai to īstenotu, nācās spēcīgi ierobežot provinču autonomiju. Karla VIII (1483.-1498.) un Luija XII (1498.-1518.) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Vienlaicīgi monarhi sāka retāk sasaukt ģenerālštatus (tikai sevišķi svarīgos jautājumos). Valdnieka varu XVI-XVII gs. tā nopietni varēja ietekmēt vienīgi [[Parīze]]s parlaments – augstākais likumdošanas un tās kontroles institūts. Taču monarha un aristokrātijas attiecības bija visai sarežģītas (galu galā daudzas aristokrātu dzimtas bija tikpat dižciltīgas un arī varēja pretendēt uz troni). XVI gs. monarha autoritāti un ietekmi nostiprināja Francijas iesaistīšanās starptautiskos konfliktos. [[1516]]. gadā tika noslēgts Boloņas konkordāts – Fransuā I (1515.-1547.) un pāvesta vienošanās paredzēja Francijas karalim tiesības iecelt tur augstāko garīdzniecību. Francijā veidojās nacionāla [[gallikāņu baznīca]]. Ticības karu laikā nebija iespējams sasaukt ģenerālštatus (tos sasauca tikai [[1614]]. gadā, lai apspriestu valsts ienākumu palielināšanas iespējas). Kardināls Rišeljē (1629.-1642.), kurš veica savā ziņā arī premjera funkcijas, īstenoja ļoti efektīgu karaļa varas un valsts centralizācijas nostiprināšanas politiku:

”'[[Francija|Francijā]]”’ absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai ap XVII gs. vidu. XV gs. otrajā pusē un XVI gs. sākumā tika pabeigta Francijas apvienošana ar militāru spēku; lai to īstenotu, nācās spēcīgi ierobežot provinču autonomiju. Karla VIII (1483.-1498.) un Luija XIV (1498.-1518.) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Vienlaicīgi monarhi sāka retāk sasaukt ģenerālštatus (tikai sevišķi svarīgos jautājumos). Valdnieka varu XVI-XVII gs. tā nopietni varēja ietekmēt vienīgi [[Parīze]]s parlaments – augstākais likumdošanas un tās kontroles institūts. Taču monarha un aristokrātijas attiecības bija visai sarežģītas (galu galā daudzas aristokrātu dzimtas bija tikpat dižciltīgas un arī varēja pretendēt uz troni). XVI gs. monarha autoritāti un ietekmi nostiprināja Francijas iesaistīšanās starptautiskos konfliktos. [[1516]]. gadā tika noslēgts Boloņas konkordāts – Fransuā I (1515.-1547.) un pāvesta vienošanās paredzēja Francijas karalim tiesības iecelt tur augstāko garīdzniecību. Francijā veidojās nacionāla [[gallikāņu baznīca]]. Ticības karu laikā nebija iespējams sasaukt ģenerālštatus (tos sasauca tikai [[1614]]. gadā, lai apspriestu valsts ienākumu palielināšanas iespējas). Kardināls Rišeljē (1629.-1642.), kurš veica savā ziņā arī premjera funkcijas, īstenoja ļoti efektīgu karaļa varas un valsts centralizācijas nostiprināšanas politiku:

* spēcīga centralizācija (subordinācijas ievērošana);

* spēcīga centralizācija (subordinācijas ievērošana);

* reformēta valsts administratīvā sistēma;

* reformēta valsts administratīvā sistēma;