Vrangeļa sala

Kuģa kapteinis Roberts Bartlets (”Robert Bartlett”) nolēma pārcelties uz apmēram 150 km attālo Vrangeļa salu. Uz salu tika izsūtīta četru cilvēku izlūkošanas partija, kas gāja bojā [[Heralda sala|Heralda salā]], nesasniedzot Vrangeļa salu. 5. februārī zemes meklējumos ledus nometni pameta četru cilvēku grupa, kas nolēma meklēt glābiņu patstāvīgi; tā, domājams, gāja bojā; vēlāk tika atrasta ledū iesalusi viena grupas dalībnieka šalle.

Kuģa kapteinis Roberts Bartlets (”Robert Bartlett”) nolēma pārcelties uz apmēram 150 km attālo Vrangeļa salu. Uz salu tika izsūtīta četru cilvēku izlūkošanas partija, kas gāja bojā [[Heralda sala|Heralda salā]], nesasniedzot Vrangeļa salu. 5. februārī zemes meklējumos ledus nometni pameta četru cilvēku grupa, kas nolēma meklēt glābiņu patstāvīgi; tā, domājams, gāja bojā; vēlāk tika atrasta ledū iesalusi viena grupas dalībnieka šalle.

Atlikusī kuģa 11 cilvēku komanda, sadalīta četrās grupās, devās ceļā 1914. gada 19. un 24. februārī; sala tika sasniegta 12. martā. Sākotnēji bija plānots, ka grupa īsi atpūtīsies Vrangeļa salā un dosies tālāk uz [[Sibīrija]]s piekrasti, bet tā kā vairāki cilvēki bija savainoti, bet pārējie — pārguruši un apsaluši, tika nolemts, ka pamatgrupa paliks salā, bet Bartlets kopā ar vienu inuitu pavadoni dosies pēc palīdzības. Bartlets devās ceļā jau 18. martā un aprīļa sākumā sasniedza [[Čukotka]]s piekrasti, kur sastapa vietējos iedzīvotājus. 24. aprīlī, 237 dienās veicot vairāk kā 1100 km ceļa, viņi sasniedza [[Dežņova rags|Dežņova ragu]] austrumos. 24. maijā Bartlets ar kuģi sasniedza [[Noma|Nomu]] Aļaskā, no kurienes nosūtīja telegrammu par ”Karluk” ekspedīcijas likteni un nepieciešamajiem glābšanas pasākumiem.<ref>[https://zenodo.org/record/1449324#.YXQj9xpByUk The Geographical Journal. The Voyage of the “Karluk,” and Its Tragic Ending]</ref>

Atlikusī kuģa 11 cilvēku komanda, sadalīta četrās grupās, devās ceļā 1914. gada 19. un 24. februārī; sala tika sasniegta 12. martā. Sākotnēji bija plānots, ka grupa īsi atpūtīsies Vrangeļa salā un dosies tālāk uz [[Sibīrija]]s piekrasti, bet tā kā vairāki cilvēki bija savainoti, bet pārējie — pārguruši un apsaluši, tika nolemts, ka pamatgrupa paliks salā, bet Bartlets kopā ar vienu inuitu pavadoni dosies pēc palīdzības. Bartlets devās ceļā jau 18. martā un aprīļa sākumā sasniedza [[Čukotka]]s piekrasti, kur sastapa vietējos iedzīvotājus. 24. aprīlī, 237 dienās veicot vairāk kā 1100 km ceļa, viņi sasniedza [[Dežņova rags|Dežņova ragu]] austrumos. 24. maijā Bartlets ar kuģi sasniedza [[Noma (pilsēta)|Nomu]] Aļaskā, no kurienes nosūtīja telegrammu par ”Karluk” ekspedīcijas likteni un nepieciešamajiem glābšanas pasākumiem.<ref>[https://zenodo.org/record/1449324#.YXQj9xpByUk The Geographical Journal. The Voyage of the “Karluk,” and Its Tragic Ending]</ref>

[[File:FMIB 41195 Rescue of the Party at Waring Point, Wrangell Island – ‘The rescue, both here and at Rodgers Harbor, was effected just in time’.jpeg|thumb|250px|Veringa raga nometnes evakuēšana]]

[[File:FMIB 41195 Rescue of the Party at Waring Point, Wrangell Island – ‘The rescue, both here and at Rodgers Harbor, was effected just in time’.jpeg|thumb|250px|Veringa raga nometnes evakuēšana]]

1921. gada 15. septembrī salā izsēdās piecu cilvēku grupa, kuras vadītājs bija kanādietis Alans Krofords (”Allan Crawford”), kā arī trīs amerikāņi Freds Maurers (”Fred Maurer”; ”Karluk” ekspedīcijas dalībnieks), Lorns Naits ”(Lorne Knight”), Miltons Galls (”Milton Galle”) un [[iņupiati|iņupiatu]] virēja Ada Blekdžeka (”Ada Blackjack”) no [[Aļaska]]s. Kolonistiem bija paredzēts pierādīt Stefansona teoriju, ka eiropieši Arktikā var izdzīvot, racionāli izmantojot vietējos resursus — līdzi tika iedota pārtika tikai sešiem mēnešiem. Veiksmīgi pārziemojuši pirmo ziemu, bet nesagaidījuši pārtikas krājumu papildinājumus (Stefansona sūtītais kuģis ”Teddy Bear” 1922. gada vasarā nespēja sasniegt salu),<ref>[https://timesmachine.nytimes.com/timesmachine/1922/09/25/109851589.pdf New York Times September 25, 1922 Arctic rescue on the Teddy Bear caught in the ice]</ref> nākošās ziemas vidū kolonisti sāka izjust pārtikas trūkumu, jo medības nebija tik veiksmīgas, kā bija cerēts. 1923. gada 8. janvārī Naits ar Krofordu devās pēc palīdzības un kontinenta piekrasti, bet pēc divām nedēļām atgriezās, jo Naits smagi saslima ar [[cinga|cingu]] un nevarēja turpināt ceļu. 28. janvārī pēc palīdzības devās Krofords, Maurers un Galle, bet pazuda bez pēdām. Naits nomira aprīlī.

1921. gada 15. septembrī salā izsēdās piecu cilvēku grupa, kuras vadītājs bija kanādietis Alans Krofords (”Allan Crawford”), kā arī trīs amerikāņi Freds Maurers (”Fred Maurer”; ”Karluk” ekspedīcijas dalībnieks), Lorns Naits ”(Lorne Knight”), Miltons Galls (”Milton Galle”) un [[iņupiati|iņupiatu]] virēja Ada Blekdžeka (”Ada Blackjack”) no [[Aļaska]]s. Kolonistiem bija paredzēts pierādīt Stefansona teoriju, ka eiropieši Arktikā var izdzīvot, racionāli izmantojot vietējos resursus — līdzi tika iedota pārtika tikai sešiem mēnešiem. Veiksmīgi pārziemojuši pirmo ziemu, bet nesagaidījuši pārtikas krājumu papildinājumus (Stefansona sūtītais kuģis ”Teddy Bear” 1922. gada vasarā nespēja sasniegt salu),<ref>[https://timesmachine.nytimes.com/timesmachine/1922/09/25/109851589.pdf New York Times September 25, 1922 Arctic rescue on the Teddy Bear caught in the ice]</ref> nākošās ziemas vidū kolonisti sāka izjust pārtikas trūkumu, jo medības nebija tik veiksmīgas, kā bija cerēts. 1923. gada 8. janvārī Naits ar Krofordu devās pēc palīdzības un kontinenta piekrasti, bet pēc divām nedēļām atgriezās, jo Naits smagi saslima ar [[cinga|cingu]] un nevarēja turpināt ceļu. 28. janvārī pēc palīdzības devās Krofords, Maurers un Galle, bet pazuda bez pēdām. Naits nomira aprīlī.

1923. gada 19. augustā izdzīvojušo Adu Blekdžeku savāca glābšanas kuģis ”Donaldson”, kurš salā atstāja nākamo kolonistu grupu — amerikāni Čārlzu Velsu (”Charles Wells”) un 12 inuitus, tajā skaitā sievietes un bērnus. Tajā pašā gadā situācijai salā pastiprinātu uzmanību sāka pievērst nesen dibinātās [[PSRS]] vadība un 1924. gada 20. jūlijā uz salu tika nosūtīta lielgaballaiva ”Krasnij Okjabrj”. 20. augustā tā piestāja salā, pacēla [[PSRS karogs|PSRS karogu]] un izveda amerikāni un 13 inuitus (viens piedzima salā) uz [[Vladivostoka|Vladivostoku]]. Velss un viens no inuitu bērniem Vladivostokā mira no [[pneimonija]]s, bet pārējie tika nogādāti [[Ķīna]]s robežpunktā [[Suņfeihe]], lai caur [[Harbina|Harbinu]] nogādātu mājās. Ķīnas varasiestādes sākotnēji kolonistus nepieņēma, jo ASV konsuls paziņoja, ka inuiti nav ASV pilsoņi. Galu galā inuiti tika nogādāti mājās par Amerikas Sarkanā krusta līdzekļiem caur [[Daliaņa|Daliaņu]], [[Kobe|Kobi]] un [[Sietla|Sietlu]] līdz [[Noma]]i.

1923. gada 19. augustā izdzīvojušo Adu Blekdžeku savāca glābšanas kuģis ”Donaldson”, kurš salā atstāja nākamo kolonistu grupu — amerikāni Čārlzu Velsu (”Charles Wells”) un 12 inuitus, tajā skaitā sievietes un bērnus. Tajā pašā gadā situācijai salā pastiprinātu uzmanību sāka pievērst nesen dibinātās [[PSRS]] vadība un 1924. gada 20. jūlijā uz salu tika nosūtīta lielgaballaiva ”Krasnij Okjabrj”. 20. augustā tā piestāja salā, pacēla [[PSRS karogs|PSRS karogu]] un izveda amerikāni un 13 inuitus (viens piedzima salā) uz [[Vladivostoka|Vladivostoku]]. Velss un viens no inuitu bērniem Vladivostokā mira no [[pneimonija]]s, bet pārējie tika nogādāti [[Ķīna]]s robežpunktā [[Suņfeihe]], lai caur [[Harbina|Harbinu]] nogādātu mājās. Ķīnas varasiestādes sākotnēji kolonistus nepieņēma, jo ASV konsuls paziņoja, ka inuiti nav ASV pilsoņi. Galu galā inuiti tika nogādāti mājās par Amerikas Sarkanā krusta līdzekļiem caur [[Daliaņa|Daliaņu]], [[Kobe|Kobi]] un [[Sietla|Sietlu]] līdz [[Noma (pilsēta)|Nomai]].

=== Pastāvīgā kolonizēšana ===

=== Pastāvīgā kolonizēšana ===